Plazmas mākoņa starojums izsauc lietu un vētras

Autors : Dr.arch.Ludmila Kartunova

Plazmas mākoņa starojums izsauc lietu un vētras

Visā 2017.gada vasaras laikā Latvijā valdīja vēss laiks, bet augustā un septembrī sākās nebeidzamas lietavas. Visvairāk cieta Latgale. Lietus nodarīja neatgriezeniskus postījumus virknei lauku saimniecību. Ūdens appludināja sējumu laukus, izskaloja ceļus. Virkne apdzīvotu vietu līdz ar lietavām tika atgrieztas no pārējās pasaules, ierobežojot apgādi ar visu dzīvei nepieciešamo. Gāja bojā lopbarības krājumi. Zemniekiem nebija iespēju novākt ražu no appludinātajām teritorijām.
2017.gada dabas anomālija rada daudzus jautājumus. Kā lai izskaidro nepārtrauktās un plašās lietus gāzes, pastāvīgo apmākušos laiku un vasarai neraksturīgi zemās gaisa temperatūras. Kas tas ir? Vai 2017.gada laika apstākļu īpatnība vai jauns pagrieziens pasaules klimata kartē?

Otrā gadu tūkstoša beigās, trešā gadu tūkstoša sākumā ļaudis sāka pamanīt, ka pasaulē notiek būtiskas un ātras apkārtējās vides izmaiņas. Kopš 19.gs vidus sāka attīstīties būvniecība, derīgo izrakteņu ieguves rūpniecība. Strauji attīstās teritoriju urbanizācija un ražošana Primitīvās manufaktūras nomaina rūpnieciskās ēkas. Visa pasaule attistas rūpniecība , enerģētika, transports, sakaru sistēmas.
Būvniecības, enerģētikas un industrijas attīstību pavada vispārējs apkārtējās vides piesārņojums (gaisa, ūdens, zemes virskārtas). Rodas dabas aizsardzības kustība, kura aicina sargāt dabu no nepārdomātas cilvēku iejaukšanās. Kā arī rodas jauns zinātnisks virziens “Dabas aizsardzība”. Lai kontrolētu izmaiņas apkārtējā vidē, izveido dažādas monitoringa sistēmas, tādas kā gaisa, jūru un okeāna ūdens slāņu, mantijas temperatūras izmaiņu novērošana, kā arī izveido teleskopisko monitoringu, kas novēro litosfēras plātņu kustību un vatrakas citus
19.gs beigas un 20.gs sākums kļuva par zinātnes, mākslas un kultūras uzplaukuma laiku. Zinātnieki atklāj mikropasauli, iepazīst atoma un atoma kodola uzbūvi, uzzina par starojuma un elementārdaļiņu eksistneci. 20.gs cilvēks sāka apgūt kosmosa telpu.
Par nozīmīgu notikumu zinātniskajā pētniecībā 20.gs sākumā kļuva Aleksandra Čiževska grāmata “Saules vētru zemes atskaņa”, kurā autors izklāsta secinājumus, kas radušies daudzu gadu darba rezultātā par saules aktivitātes iedarbību uz dabas vidi un Zemes iemītniekiem.
A.Čiževskis raksta: “Vētru, tornado, cunami un plūdu iemesls ir saules aktivitāte. Tā izsauc arī virkni citu ekstremālu dabas parādību.” Jo augstāka ir saules aktivitāte, jo vairāk uz Zemes notiek dažādas ekstremālas parādības. Pateicoties ražošanas attīstībai tika radīta jauna, precīza aparatūra, kas ievēroami atviegloja Saules novērošanu un palīdzēja atrisināt virkni kosmonautikas pragmatiskos uzdevumus. Nepārtraukta Saules aktivitātes novērtēšana Lielbritānijā parādīja, ka 20.gs laikā tā ir palielinājusies 23 reizes un turpina pieaugt. Saules darbības režīms kļūst arvien neprognozējamāks (zīm.1.)

Zīm.1. Saules aktivitātes līkne saskaņā ar novērojumiem pēdējo 400 gadu laikā.

Rodas jautājums, kādi ārējas vides faktori iedarbojas uz Sauli un izsauc tās nepārtraukto aktivitāti.? Atbildēt uz šo jautājumu iespējams tikai noskaidrojot, kur virzās Saules sistēma un kāda vide tai ir apkārt.
Saules sistēmas kustība Piena ceļa galaktikā
Saules sistēma ir daļa no augstāka ranga sistēmas – Piena ceļa galaktikas. Tā atrodas šī milzīgā, virpuļojošā diska perifērijā. 20.gs pēc jaudīgu teleskopu radīšanas, cilvēkam rodas iespēja ieraudzīt savu galaktiku un izpētīt tās uzbūvi. Ir noskaidrojies, ka Piena ceļa galaktika ir spirālveida galaktika. Ap tās kodolu griežas pieci zāri
Saules sistēma iziet cauri trīm zāriem, bet diviem “pārlec” pāri. Ceļš no viena līdz otram zāram- 72 miljonus gadus. Bet ceļš caur zāru ilgts 7 miljonus gadu. Pilnu ceļu apkārt galaktikai Saules sistēma veic 250 miljonu gadu laikā. Šo apli astronomi dēvē par galaktisko – tektonisko gadu (zīm.2.). Par galaktisko tamdēļ, ka tiek veikts pilns aplis apkārt galaktikai, par tektonisko tamdēļ, ka apļa noslēgumā uz Zemes sākas kataklizmas un mainās tās ģeogrāfija.
Рис.2 Схема Галактики Млечныйпуть
Спиральная галактика

 

 



Ir zināms, ka Saules sistēmas ceļš vakuumā ir labvēlīgs planētai un organismiem. Tas ir evolūcijas ceļš. Ieeja zārā un ceļš par to ir saistīts ar lielām grūtībām. Zārā evolūcija noslēdzas.
Saskaņā ar amerikāņu un krievu astrofiziķu pētījumiem (Dž.Allens, M.Nelsons, V.Izmodenovs,. u c.) Saules sistēma iegājusi Oriona zārā aptuveni pirms 2 miljoniem gadu. Paskatīsimies, kā tas noticis.
Zināms, ka katru Galaktikas zāru aptver blīvs meteorītu putekļu apvalks. Saules ceļš caur putekļu apvalku saistits ar saules starojuma ekranēšanu . Putekļu slānis neļauj saules gaismai apgaismot planētas. Rezultātā iestājas ledus laikmets. Uz Zemes tas beidzās aptuveni pirms miljons gadiem un Saules sistēma iegāja Orionā zārā telpā..
Ar ko gan atšķiras zārā iekšējā telpa no ārējās, vakuumas zonas? Pirmkārt, ar materiālo objektu blīvumu. Astrofiziķi zārus dēvē par blīvās matērijas zonām. Kāpēc? Tāpēc, ka tās satur daudz dažādus materiālus objektus: zvaignzes, planētas, komētas, asteroīdus, u.c. Te ir arī miglas zonas, kura veido meteorītu putekļi, plazmas burbuļi un plazmas mākoņi.
Mēs pastāvīgi dzirdam ziņojumus par asteorīdiem, kuri lielā skaitā lido garām Zemei, radot riskus. Cīņai ar asteroīdu iespējamām briesmām ir izstrādāta pētījumu programma, kurā piedalās visas valstis, tostarp arī Latvija. Ventspilī strādā astronomu grupa, kuru vada Ivars Šmelds, risinot astroīdu problēmu. Tomēr tā nav vienīgā problēma, kuru cilvēcei piedāvā risināt Oriona zārs.
E.Parkera, Tiana Yeh, V.Izmodenova un citu zinātnieku pētījumi, kas balstīti uz datiem, kuri iegūti no kosmiskās pētniecības aprātiem Voyadžers1, Voyadžers 2, un citiem, apliecinājuši, ka Saules sistēma atrodas lokālā plazmas burbuli , kas piepildits ar plazmas makoņiem, un 1859g/ gadā iegaja lokalā plazmas makoņi, (zīm.3.)
Zīm.3. Saules sistēma lokālā plazmas burbuļa iekšienē.

NASA foto
Svarīgi atzīmēt, ka kopš 1750.gada Saules sistēmas apkārtējā vide ir būtiski izmainījusies. Ja līdz 1750.gadam sistēma kustējās vakuumā, tad ieejot lokālajā plazmas burbulī, tā nokļuva karstā plazmā, kas bija atzimets uz Zemes ar vairakam katastofam un anomālijam ( zemestrice Lissabo-na 1755g. Divainas izmaiņas klimātā 1783 g., kuras aprakstija Ričards Hemblins, magenetiska vētra 1860g., grandiozs vulkanā Krakatau izvirdums 1883g., cunami Hilo 1946g. , mūsdienas plūdi dažadās valstīs un Latvijā, vētras un taifuņi, kad Saules sistema iegaja lokala plazmas makoņi.
Pētnieciskie aparāti. “Vojadžers 1” un “Vojadžers 2” tika palaisti kosmosā 1977.gadā, lai izpētītu tālās Saules sistēmas planētas (Neptūnu un Urānu). Aparāti ne tikai veica savu misiju, bet arī pietuvojās heliosfēras robežām, kas atļauja uzzinat, ka Saules sistēma kustas plazmas vidē
2013.gada 12.janvārī raķete – nesējs Delta II kosmosā palaida astronomisko pavadoni CHIPS (Cosmic Hot Interstellar Spectrometer) (karstās starpzvaigžņu telpas gāzes spektrometrs). Uz aparāta ir uzstādīts panorāmas spektrometrs ar diapazonu no 90 līdz 260 angstrēm. Tas paredzēts karstās gāzes pētniecībai, kas aizpild starpzvaigžņu telpu vairāku simtu gaismas gadu rādiusā ap Sauli.
Galvenais pavadoņa CHIPS izpētes objekts ir Vietējais starpzvaigžņu burbulis. Zinātnieki uzskata, ka burbuli radījušas viena vai vairākas superzvaigznes, to rašanās brīdī. Šobrīd šajā burbulī kustas Saules sistēma. Lokālais starpzvaigžņu burbulis ir piepildīts ar jonizētu plazmu (temperatūra 106К, daļiņu koncntrācija ap 0,002 см3) un ietver virkni plazmas mākoņus. Vienā no tiem – Lokālajā starpzvaigžņu mākonī ir iegājusi Saules sistēma (zīm.4.)
Zīm. 4 Saules sistēma šķērso Lokālo plazmas mākoni.

Saskaņā ar astrofiziķu datiem, Saules sistēma Lokālo starpzvaigžņu plazmas mākoni šķērsos pēc 3000 gadiem un nokļūs vai nu karstā palzmas burbulī vai mākonī “G”. Mākoņu plazmas temperatūra ir ļoti tuva Saules plazmas temperatūrai un tie ir 6-8 tūkstoši grādi C (zīm. 5.)
Zīm. 5 Starpzvaigžņu telpas struktūra Saules apkaimē.

Astrofiziķis V.Izmodenovs, aprakstot Lokālo starpzvaigžņu mākoni, norāda, ka ta sastāv galvenokārt no ūdeņraža (90 procenti). Bez ūdeņraža ir vēl 9,9 procenti helija. Pārējās gāzes veido mazāk kā 0,1 procentu. Ūdeņraža jonizācija lokālajā starpzvaigžņu mākonī 15-20 procenti. Ūdeņraža plūsma uzvedas līdzīgi kā starojums. Telpu starp gāzēm aizņem elementārdaļiņu plūsma, kas formē magnētisko un citus starojumus.
Saulei ir magnētiskais lauks, kuršs veido ap Sauli un planētām kupolveidīgas formas heliosfēru, tas virsotne ir vērsta pretī nākošā mākoņa virzienā.
Heliosfēras koncepcija sāka formēties 20.gs 60.gados, pateicoties vairaku zinātnieku darbiem, galvenokārt no ASV un Krievijas (E.Parkers, V.Baranova, u.c.). Amerikāņu zinātnieks E.Parkers izteica pieņēmumu par „Saules vēja” plūsmas starojuma eksistenci, kuru rada Saules plazma, Šo hipotēzi apstiprināja tālākie pētījumi.
Saules vējš ir superātra, pilnībā jonizētas plazmas plūsma. Mūsdienās saules vēja īpašības ir labi izpētītas, pateicoties veiksmīgām kosmisko programmu realizācijām: IMP-8 (cits programmas nosaukums «Eksplorer-50») 1973-2000 g., «Uliss» no 1990 g., «SOHO» no 1995 g., «Interbol» 1995-1998 g.u.c.). E.Parkera noformētā hidrodinamiskā teorija ir eksperimentāli apstiprināta. Vēl vairāk – 2004.g. uz Zemes pirmo reizi izpētei tika atgādātas saules vēja daļiņas speciālā kapsulā. Vietu, kur notiek saules vēja un starpzvaigžņu telpas savstarpējā iedarbība, dēvē par hekiosfērisko interfeisu.
Lokālo starpzvaigžņu mākoņa starojumi spiesti aptecet ap heliosfēru. Interfeisa zonā to nonākšana heliosfērā ir neiespējama, bet attālākos heliosfēras rajonos ūdeņražas plūsmas un magnētiskie starojumi tomēr nonāk Saules sistēmas starpplanētu telpā, izmaina tās fiziskos parametrus un planētu funkcionēšanu, tostarp arī Zemes, tapec ka atrasties vidē un būt no tās neaatkarīgam ir neiespējami.
Noslēgums
Mēs aplūkojām tās vides īpatnības, kurā kustas Saules sistēma – tā ir karsta plazma. Uzzinājām, ka tā piepilda Saules starpplanētu telpu ar kosmiskā ūdeņraža un maganētisko plūsmu starojumu. Uzzinājām, ka šī situācija vēl saglabāsies pietiekami ilgu laiku (ap 3000 gadu). Nākamajā rakstā mēs pastāstīsim, kā šīs izmaiņas ietekmē klimatu pasaulē un Latvijā un kādiem scenārijiem jāgatavojas.

Plazmas mākoņa starojums izsauc lietu un vētras (turpinājums)

Dr.arch.Ludmila Kartunova

Iepriekšējā žurnāla nr. tika publicēts raksta “Plazmas mākoņa starojums izsauc lietu un vētras” sākuma daļa. Mēs piedāvājam raksta turpinājumu.
Pirms 2 miljoniem gadu Saules sistēma iegāja Oriona spirāles zarā. Miljons gadu Saule sitās caur putekļaino spirāles zara apvalku. Strauji pasliktinājās planētas insolācija. Zemei nācās pārdzīvot ledus laikmetu, kas ilga gandrīz miljons gadu. Beidzot putekļainā josla tika pievārēta un Saule varēja uzpsīdēt Oriona spirāles zara iekšpusē.
Un vēl miljons gadu Saule virzījās uz priekšu, tai laikā to bombardēja neskaitāmi meteorīti un asteoroīdi. Tas bija nosacīti mierīgs ceļš vakuumā, taču aptuveni pirms 250 gadiem Saules sistēmas vide būtiski mainījās Kas notika? Saules sistēma bija iegājusi karstā lokālājā starpzvaigžņu plazmas burbulī (LSB), bet pēc tam lokālajā starpzvaigžņu mākonī plazmas (LSM) burbuļa iekšienē.
Plazmas struktūras sagaidīja Saules sistēmu ar jaudīgiem starojumiem, kas izmainīja Saules un planētu magnētisko lauku darbību. Sākās Zemes magnētiskā lauka inversija. Ieeja plazmas mākonī sākās ar jaudīgu magnētisko vētru, vislielāko kāda vien zināma cilvēcei. Magnētiskā vētra plosījās 3 diennaktis un norima, bet mūsu pasaule pēc šī notikuma mainījās.
Iepriekšējā žurnāla numurā mēs uzzinājām, kur šobrīd atrodas Saules sistēma, kāda vide to ieskauj un ko šī vide rada starpplanētu telpā. Šajā rakstā mēs pētīsim, kā kosmiskais starojums iekļūst Zemes atmosfērā un kāds ir tā sastāvs. To ir svarīgi zināt, jo atmosfēra ir mūsu dzīvības vide. Tās izmaiņas ir sākušās salīdzinoši nesen, kopš 1750.gada.
Papētīsim, kā norisinās šīs izmaiņas. Kā mainās atmosfēras gāzu sasastāvs. Vai jaunais sastāvs ir mums piemērots? Pievērsīsim uzmanību gāzu plūsmām, kuras nāk no Zemes un noslēgsim rakstu ar šī etapa ilguma prognozi.

Zemes ieejas
Iziet no Zemes kosmosā un atgriezties uz Zemes pavisam nav viegli, jo eksistē tikai divas ieejas – izejas polos. Pārējās zemes virsmas zonas ir aizsargātas ar radiācijas joslām, caur kurām nav iespējams iekļūt. (1.zīm.)


1.zīm. Zemes radiācijas joslas

Radiācijas joslas tika atklātas 20.gs vidū, to paveica divas zinātnieku grupas no ASV un Krievijas. Amerikāņu zinātnieka Van Allena Džeimsa Alfrēda vadībā 1958.g. ASV zinātneku grupa atklāja iekšējo Zemes protonu joslu, kas pēc tam ieguva nosaukumu Van Allena josla (2.zīm.)
2.zīm. Van Allens Džeims Alfrēds (dzimis 07.09.1914.)

 


Tajā pat 1958.g. cita zinātnieku grupa no Krievijas akadēmiķa Sergeja Vernova vadībā atklāj ārējo elektronu radiācijas joslu, izmantojot zemes pavadoņu “Elektron” un “Kosmos” datus.

 

Rezultātā jau 1968.g. bija zināma radiācijas joslu struktūra un dinamika un radīta to izcelsmes teorija. Kosmosa nozare ieguva visvērtīgāko informāciju par iespējamām vietām izejai no Zemes kosmosā. Tādas izejas ir divas: ziemeļu – Arktiskā - un dienvidu – virs Antarktīdas. Caur šiem diviem logiem uz Zemes nokļūst komsiskais starojums. Plūsmas no kosmosa satiekas ar atmosfēras plūsmām ziemeļu 60-75 platuma grādos. Šie platuma grādi ir zināmi kā ekstremālo atmosfēras procesu attīstības zona. Latvija ir izvietojusies drusku tuvāk ekvatoram, starp 56 un 58 paralēli uz dienvidiem no vētru zonas.
3.zīm. Sergejs Vernovs (10.07.1910-29.09.1982)

Mūsu dzīvības vide – atmosfēra un tās sastāvs
Atmsofēru dēvē par Zemes zilo jumtu. Tās masa ir aptuveni 1 miljona daļa no Zemes masas. Atmosfērai ir milzīga nozīmē visu planēts organismu dzīvē. Cilvēcei – tā ir dzīvības vide, kurai cilvēce ir piemērojusies 3 miljonu gadu garumā tās eksistēšanas laikā.
Atmosfēra sastāv galvenokārt no trim gāzēm: slāpekļa (78,08%), skābekļa (20,95%) un argona (0,93%). Vēl bez šīm trim gāzēm, kuras kopsummā veido 99,96 % no atmosfēras, ir 0,03 % ogļskābās gāzes un 0,0018 % neona.
Taču gāzes nav vienīgā atmosfēras sastāvdaļa. Telpa starp gāzu molekulām un joniem ir aizpildīta ar starojumu (magnētisko, elektromagnētisko, radiācijas u.c.). Starojumu jauda nav pastāvīgs lielums, tā svārstās plašā robežās. Piesātinātības pakāpe ar starojumiem atmosfērā ir atkarīga no tajā ienākošā kosmiskās plazmas apjoma.

Vai atmosfēra ir viendabīga?
Nē, atmosfēra nepavisam nav viendabīga, ne temperatūras, ne sastāva, ne mitruma, kā arī citu parametru ziņā.
Tā ir slāņu struktūra, kas sastāv no 5 dažādiem slāņiem, kuras atdala pārejas zonas (pauzes). Atmosfēra tiek iedalīta sekojošos slāņos (sākot no Zemes virsmas uz augšu):
1.Troposfēra
2.Stratosfēra
3.Mezosfēra
4.Jonosfēra
5.Ekzosfēra

Troposfēra
Tas ir pats blīvākais atmosfēras slānis. Tajā koncentrētas 4/5 no atmosfēras svara. Kopējais troposfēras biezums sasniedz 12 km. Troposfērā atrodas skābekļa pamata masa. Tā sastāvs samazinās līdz ar augstumu. Tieši tropsofērā veidojas mākoņi. Ūdeņradis, kas nepieciešams ūdens molekulu izveidei, un elektroni, kuriem ir savienojoša, molekulu elementu “salīmējoša” funkcija, nāk no kosmosa. Mākoņi veidojas 3-5 km attālumā no Zemes.
Stratosfēra
Stratosfērā azota un skābekļa daudzums ir būtiski mazāks kā troposfērā, neskatoties uz ievērojamo biezumu. Šo gāzu blīvums samazinās līdz ar augstumu, bet palielinās kosmisko gāzu – ūdeņraža un hēlija – daudzums. Starp troposfēru un startsofēru atrodas ozona slānis. Tam piemīts spēja absorbēt Saules ultravioleto īsviļnu starojumu un aizsargāt organisko pasauli.
Mezosfēra
Mezosfērā strauji samazinās skābekļa un azota blīvums. Temperatūra te ir mīnus 70 – 80 grādi. Augsts ir ūdeņraža un hēlija sastāvs.
Jonosfēra (termosfēra)
Tas ir atmosfēras slānis kur gāzes molekulas ļoti izretināti. Šeit ir augsta temperatūra, kas rodas kosmiskajam starojumam sagraujot gāzu molekulas un atomus.
Ekzosfēra
Pats augstākais atmosfēras slānis, kas atrodas aptuveni 1000 km attālumā no Zemes virsmas. Ekzosfērā gāzes galvenokārt ir atomārā stāvoklī. Gāzu blīvums ir izteikti zems. Tā ir zona, kurā Zemes atmosfērā nonāk kosmiskās plūsmas (gāzes, putekļi, starojumi)/
Visos procesos, kas norisinās uz zemes, atmosfēras loma, un pirmām kārtām tās zemākā slāņa torposfēras , ir milzīga. No nokrišņu daudzuma un periodiskuma, no vēja stipruma, no gaisa temperatūras, no magnētiskā, elektriskā un citu lauku sprieguma ir atkarīgs daudz, un vispirms jau dzīve uz planētas.
Atmosfēras sastāva izmaiņas 20.-21.gs.
Līdz ar Saules sistēmas ieiešanu kosmiskajās plazmas struktūrās, atmsofērā novērojamas sekojošas izmaiņas:
1.Palielinās ūdeņraža daudzums un mākoņainība. Palielinās nokrišņu daudzums.
2.Samazinās skābekļa daudzums.
3.Palielinās atmosfēras magnētisko un elektromagnētsiko lauku spriegums. Notiek ekstremālu atmosfēras parādību palielināšanās
Aplūkosim šos procesus tuvāk
Ūdeņraža daudzuma palielināšanās atmosfērā
1985.gadā zinātniskajos izdevumos sāk parādīties raksti, kuros tiek ziņots par ūdeņraža koncentrācijas palielināšanos atmosfērā. Oregonas štata (ASV) zinātnieki Holls Mūns un R.Rasmundsens pārbaudīja gaisa paraugus 6 dažādās pasaules vietā un konstatēja, ka 3500 paraugos, kas ņemti no 1985.g. oktobra līdz 1989.g. aprīlim ūdeņraža molekulu saturs gaisā palielinājies vidēji par 0,6 procentiem gadā. Ja agrāk galvenais ūdeņraža un magnētiskā starojuma piegādātājs bija Saule, tad kopš Saules sistēmas ieiešanas plazmas struktūrās, pievienojas jaudīga ūdeņraža un magnētiskā starojuma plūsma no plazmas mākoņa. Bez tā ir parādījies vēl viens ūdeņraža plūsmas avots – Zemes kodols (7.zīm.)
7.zīm. Ūdeņraža plūsmas, kas nāk uz Zemes, avoti.


Ūdeņraža un kodola katastrofiskā degazācija
Saskaņā ar mūslaiku fiziķu uzskatiem Zemes kodols ir dzelzs hidrīds. Bez ūdeņraža un dzelzs Zemes kodolā ir neliels niķeļa daudzums.
Fiziķa V.Larina pētījumi ir apliecinājuši, ka notiek nepārtraukta kodola degazācija. Ūdeņradis nāk ārā no zemes kodola. Mantijā tas savienojas ar skābekli, veidojot ūdeni, kas pa garozas plaisām nokļūst Zemes virspusē, papildinot okeānus. Taču kopš 20.gs. vidus Zemes kodols sācis uzvesties anomāli. Lielas ūdeņraža masas sākušas izrauties no kodola, caursitot mantiju un garozu un kā jaudīgas plūsmas ieplūst atmosfērā. Zemes garozā sākušas veidoties milzu atveres un ūdens virpuļi. Zemes pavadoņi uzņēmuši virkni ar ūdens virpuļu attēliem okeānos, kuri radušies kodola degazācijas rezultātā (4zīm.)
4.zīm. Ūdens virpulis okeānā (uzņēmums no pavadoņa)

Latvijā Daugavā pirms dažiem gadiem izveidojās ūdens virpulis. Kāds amatieris uzņēma video un izplatīja internetā.
Udeņraža degazācijas zalvi no Zemes kodola rada daudz problēmu. Tā ir gan iedzīvotāju drošība - pasargāšana no sprādzieniem, gan problēma ar vietu prognozēšanu uz Zemes, kur varētu nākt ārā ūdeņradis, gan lielu gāzes apjomu utilizācijas problēma. Jau izskanējis priekšlikums ūdeņradi izmantot autotransporta degvielas ražošanai. Bet pagaidām ūdeņradis nonāk atmosfērā, palielinot mākoņainību un nokrišņu daudzumu.
Agrāk troposfēras slāņa augšdaļā mākoņi neveidojās. Tagad, kā atzīmējis LU Ģeogrāfijas fakultātes docents Raimonds Kasparovskis, mākoņi sākuši veidoties arī troposfēras augšējos slāņos 7 – 10 km augstumā virs Zemes. Tas nozīmē, ka mākoņu slānis palielinājies no 2 km līdz 8-7 km. Ūdeņradis ieplūst lielos ajomos un ūdens molekulu sintēzei tiek izmantots arvien vairāk skābekļa.
Kā mainās skābekļa saturs atmosfērā?

Pētījumi par skābekļa satura dinamiku atmosfērā apliecinājuši, ka tā saturs sācis samazināties līdz ar Saules sistēmas ieiešanu Oriona spirāles zara plazmas struktūrās. Harkovas nacionālās medicīnas universitātes speciālistu veiktie aprēķini 2013.gadā liecina par to, ka atmosfēras skābekļa zaudējums gadā veido 14-20 Gт О2 .
Virszemes bioslānis šobrīd kompensē tikai ap 13 procentiem no antropogēnā skābekļa patēriņa, kas saistīts ar fosilā kurināmām sadedzināšanu. Rezultātā notiek pastāvīgs molekulārā atmosfēras skābekļa samazinājums.
Gada antropogēnais skābekļa patēriņš veido 0,0019 procenti no tā uzkrājuma atmosfērā, bet uzkrājuma mazināšanās ir ļoti tuvu šim ciparam un ir 0,0016 procenti. Tas ir, lēnām, bet nepārtraukti atmosfēra zaudē skābekli.
Cilvēks jūtas komfortabli, ja skābekļa saturs gaisā ir augstāks par 5 g/m3. Diskomforta sajūta rodas, ja skābekļa saturs samazinās no 5-10 g/m3. Nelabvēlīgi apstākļi iestājas pie skābekļa samazināšanās līdz 15 g/m3.
Magnētisko un elektromagnētisko lauku sprieguma palielināšanās. Atmosfēras parādību ekstremālo lauku palielināšanās.
Magnētisko starojumu iekļūšana atmosfērā no vienas puses rada labvēlīgus apstākļus, lai radītu stingro atomu savienojumu ūdens molekulās, no otras puses veicina elektromagnētiskā lauka sprieguma palielināšanos atmosfērā. Tas, savukārt, atmosfērā rada ievērojamu skaitu anomālijas (vētras, zībeņus, taifūnus, viesuļvētras, ziemeļblāzmas efektus, u.c.)
Kosmiskās plazmas “iebrukumu” atmosfērā piefiksēja angļu zinātnieki. Rakstā “Atomosfēras svilpošana” tiek uzskatīti no antarktiskās stacijas HOLL iegūtie dati par magnitosfēras reakciju uz kosmiskās plazmas iekļūšanu tajā.
Novosibirskas zinātnieki V.Kaznačejevs, A.Dmitrijevs norāda uz to, ka šodiena viennozīmīgi secināts, ka pēdējās ievērojamās zemestrīces (sākot ar Lisabonas zemestrīci), vulkānu izvirdumi, tornado, vētras, cunami un citas parādības ir nekas cits kā planētas reakcija uz vielu un enerģijas iekļuvi Saules sistēmas iekšienē. Šī enerģijas izcelsme meklējama starpzvaigžņu telpā, ko ir reģistrējušas tālās astrofiziskās zondes .
Vieta un enerģija pieder kosmiskajām plazmas struktūrām, kuru iekšienē šajā laikā virzās Saules sistēma. Jo augstāks atmosfēras magnētisko un elektromagnētisko lauku spriegums, jo vairāk negaisu, lielāks vējas spēks, aktīvāk izpaužas dažādas atmosfēras anomālās parādības.

Apvellings
Izraēlas zinātnieki no uzņēmuma “ORMAT TURBINES LTD” ir izpētījuši nevienmērīgo nokrišņu daudzuma valstī dažādos gados iemeslu un secinājuši, ka vēja aktivitātes pieaugums okeānu un jūru zonās veicina ūdens slāņu sajaukšanos (apvellingu) .
Vasaras saules sasildītie ūdens virsslāņi ar vēju tiek “aizdzīti” okeānos lielāka dziļumā, nodrošinot dziļu ūdens slāņu sasilšanu. Aukstajā gada laikā sasilušā ūdens tvaiki paceļas atmosfērā un rada mākoņainību. Latvijā mākoņainību lielā mērā palielina Atlantijas okeāna un Baltijas jūras ūdens apvellings. Pēdējo gadu spēcīgie vēji ir papildus faktors, kas palielina mākoņainību atmosfērā.
Atmosfēras stāvokļa izmaiņas piefiksējuši arī mākslinieki. Ir parādījusies virkne ar mākslas darbiem, kur attēlotas vētras, tornado, viesuļvētras (Jūlija Federa darbs “Pēc vētras”, Aija Baumanes gobelēni, kuri veltīti viesuļvētrām un tornado) un citi. Turklāt tornado attēlojums Aijas Baumanes daiļradē ir parādījies ilgi pirms tornado parādīšanās Latvijā (5.zīm.)
5.zīm.Virs zemes.

Nokrišņu un plūdu palielināšanās pasaulē 20.-21.gs
Kopš 19.gs. beigām pasaulē vērojama mākoņainības un lietus nokrišņu daudzuma palielināšanās. Tajos rajonos, kuros augsne vairs nespēj uzsūkt ūdeni, sākas plūdi. 1931.g. Ķīnā Jnaczi un Huanhe upju rajonos ilgstošas lietus gāzes izraisīja ievērojamus plūdus. Ūdens līmenis upēs palielinājās par 15 metriem. Šī stihijas rezultātā bojā aizgāja aptuveni 4 miljoni cilvēku. 1989.g. lietusgāzes pārsteidza Japānas galvaspilsētu Tokiju un Ķīnas provinci Džecdzjaņ. 1990.g. ASV Luiziānas un Tehasas štatos vētra “Čental” radīja pamatīgus plūdus. Nācās evakuēt 11 000 cilvēkus.
2002.gada augustā Eiropā veselu nedēļu ilga nepārtrauktas lietavas. Visvairāk cieta Čehija. Vltavas upe izgāja no krastiem. Cieta vietējais zoodārzs. Bojā aizgāja vairāk kā 100 dzīvnieki.
Pēdējo 80 gadu laikā Turcijā ir bijušas neskaitāmas lietavas. Visstiprākās lietusgāzes atzīmētas 2009.gadā. Ūdens josla nogrieza pilsētu no lidostas. Veidojās dubļu noslīdējumi, kas Marmora jūrā aiznesa vairākus simtus automašīnu. Zaudējumi tika lēsti vismaz 170 miljonu apmērā.
Vislielākie 21.gs plūdi notika Taizemē 2011.gadā. Lietavas karalisti pārpludināja 6 mēnešu garumā. Pilnībā appludinātas tika vairākas provinces. Bojā gāja 600 cilvēku. Valstij tika radīti zaudējumi 16 miljardu dolāru apmērā. Sākot no 20.g.s visur pasaulē vērojama pastiprināta mākoņainība, nokrišņu biežuma un apjoma palielināšanās.
Nokrišņu palielināšanās Latvijā 20.-21.gs
Latvijas iedzīvotāji 2017.gadā bija satrauukti par laika apstākļu pasliktināšanos. Ļaudis žēlojās par to, ka vasara paiet, bet to gandrīz nevar pamanīt. Pastāvīgā mākoņainība bija šķērslis saules staru nokļūšanai uz Zemes un lielākoties bija vērojams auksts rudenīgs laiks.
Šajā vasarā Latviju un Centrālo Eiropu sasniedza spēcīgi pērkona negaisi un lietusgāzes. Pērkona negaisu fronte daždien aptvēra visu valsti. Meteoroloģiskais Latvijas dienests, izmantojot jaunu tehniku, fiksēja jaudīgus pērkona negaisus visā Latvijas teritorijā.
Ja mēs paskatīsimies uz nokrišņu karti, kuru 20.gs izveidoja Dr.Clim. Natālija Temnikova, tad ir redzams, ka lielākā daļa nokrišņu Latvijā raksturīga divām ģeogrāfiskajām joslām. Viena no tām stiepjas no Liepājas gar Baltijas jūras krastu līdz Kolkas ragam. Otra šķērso Vidzemes un Latgales reģionus ar epicentru Vidzemes augstienē.
Agrāk lietus bija sastopams lokālās teritorijās. Šobrīd nereti lietus gāžu fronte šķērso visu Latviju. Lietus nokrišņu pārpilnība radīja plūdus Latgales reģionā. Ar mitrumu piesātinātā augsne kļuva nestabila. Pirmie zemes nogruvumu simptomi parādījās 2017.gada 8.septembrī. Krāslavā no pamtiem noslīdēja un sabruka dzīvojamā māja.
Lietusgāzes pavadīja pērkona negaisi, kuri ienesa savu artavu saimnieciskās darbības sabrukumā reģionā. Pērkona negaisi pārtrauc elektroapgādi, izsauc sadzīves tehnikas aizdegšanos, iedzīvotāji paliek bez apgaismojuma. Pēc lietavām ūdens kaut kur aizplūst no teritorijas, bet citās teritorijās tieši otrādi – nāk klāt (piemēram, Lubānas ezerā). Tas nozīmē, ka notiek pazemes ūdeņu pārdalīšanās.
Nokrišņu daudzuma palielināšanos Latvijā sāka izjust 21.gs sākumā. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra hidroģeoloģe Līga Kurpniece jau 1913.gadā brīdināja, ka iespējamas stipras lietavas un plūdi.
2014.gada jūlijā kāds Siguldas iedzīvotājs internetā bija ievietojis šādu paziņojumu: “Drīz pusdienlaiks, bet Siguldā nav pat +10 оС( tikai 9,7о) un tas ir jūlijs! Esmu jau aizmirsis par vasaru. Pat nav aizdomu, kas tā tāda ir! Ir pavasaris, ar siltuma un aukstuma viļņiem, rudens, pat ir ziema! Bet vasaras lūk nav!”
2017.gadā lietavas gāja pāri Latvijai un Latgalē sākās plūdi. Kā var izskaidrot to, ka visvairāk cieta Latgale. Dr.geol. V.Vetrenikovas (ievērojama tektonikas speciāliste Latvijā) pētījumi pierādījuši, ka Latgale ir viens no reģioniem Latvijā, kur visvairāk sastopami tektoniskie traucējumi. Teritorijas kristāliskais pamats ir sadalīts atsevišķos blokos ar jaudīgiem, seniem tektoniskajiem lūzumiem. Ar to ir saistīts arī ievērojamais ezeru skaits reģionā, kā arī skaistie ainaviskie skati un blīvā teritorijas mežaiņība (6.zīm.)

6zīm. Latgales tektoniskā karte.

Lūzumi ir vietas, kur no zemes dzīlēm izplūst dažādas vielas un enerģija. Vielu daļiņas paceļas virs lūzumiem un kļūst par ūdens tvaiku kondensācijas centriem. Veidojas mākoņi. Pēc tam ir lietavas. Reģiona tektonika veicina mākoņu veidošanos un nokrišņus.

Noslēgums
Teritorijas pasargāšana no palielināta nokrišņu daudzuma Latvijā, kā arī visā pasaulē, kļūst aktuāla, lai gan teritorija neatrodas ekstremālo nokriņšu zonā.
Nokrišņu pieaugums skar visas tautsaimniecības nozares un pirmām kārtām būvniecību. Klimats ir izmainījies. Būvniecības apstakļi kļūst sarežģītāki. Pasaule ieiet bagātīgu nokrišņu un ekstermālu laika apstākļu periodā. Šie jaunie apstakļi pieprasa koriģēt būvniecības normatīvos dokumentus un tehnoloģijas. Dzīvot, strādāt un attīstīties nākotnē varēs tikai tādā gadījumā, ja pielāgosimies jaunajiem dabas nosacījumiem.

Secinājumi

• Saules sistēma 18.gs vidū iegāja plazmas struktūru zonā, kas piegādāja Saules sistēmas telpā lielu daudzumu ūdeņraža un enerģijas. Šobrīd Saules sistēma virzās karstā plazmas vidē, kuras šķērsošana aizņems daudzus tūkstošus gadu.
• Plazmas plūsma (kosmiskā un Saules) pastāvīgi nonāk Zemes atmosfērā, izsaucot:
 Aktīvu mākoņu, nokrišņu, plūdu veidošanos.
 Enerģijas piesātinājuma palielinājumu atmosfērā un vētru, taifūnu, viesuļvētru, jaudīgu negaisa frontu veidošanos.
 Zemes virsmas insolācijas pazemināšanos, ko nosaka mākoņainības palielināšanās.
 Pakāpenisku skābekļa samazināšanos atmosfērā.
 Palielinās zemetrīču iespējamības draudi.

Klimata izmaiņām ir globāls raksturs un tās nav saistītas ar cilvēka darbību. Kosmiskās plazmas ieplūšanas avots daudzkārt pārsniedz Saules sistēmas izmērus. Ietekme iestiepsies vairākos tūkstošos gadu un rezultātā radīs problēmu ar pielāgošanos izmainītai videi. Tam jābūt gataviem un ņemt vērā veidojot nozaru perspektīvos plānus, kā arī noteikti būvniecības.
Sarežģītās izdzīvošanas problēmas, kuras rada kosmoss, varēs risināt tikai divos veidos: vai nu cīnoties ar plazmas ieplūšanas sekām atmosfērā vai arī likvidēt klimata izmaiņu iemeslu. Vēl Nikola Tesla atzīmēja, ka nepieciešams kontrolēt kosmiskās enerģijas plūsmas, kas ienāk uz Zemes polu zonās, un jāiemācās ekranēt liekās plūsmas starojumu no zemes.
Mūsdienās zinātniskajā literatūrā jau parādās publikācijas, kurās izskan piedāvājumi ekranēt kosmiskos starojumus. Piemēram, Kornvelas Universitātes profesors Ričards Lavlejs uzskata, ka astrofizikā var izmantot kosmiskā starojuma ekranēšanas principu ar magnētisko starojumu, kas tiek raidīts no Zemes.
Bagātīgais nokrišņu daudzums raisa bažas Latvijas iedzīvotājos: kur ņemt naudu, lai samaksātu par līgumiem par bojā gājušo ražu un traucējumiem saimnieciskajā darbībā? Latvijas tūrisma aģentūras organizē ekskursijas uz plūdu zonām, pievērošot cilvēku uzmanību šai problēmai. Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijas maģistranti jau izvēlas tēmas saviem zinātniskajiem darbiem “lietus ūdeņu utilizācija”. Iedzīvotāji sākuši gatavoties vides izmaiņu nosacījumiem.
Kādu ceļu izvēlēsies cilvēce – ūdeņraža un magnētisko plūsmu ekranēšanas ceļu ,vai radis jaunas tehnologijas ka izmantot udensradis un enerģiju, kurus mūms davina Oriona zars , vai izdomās kādu citu veidu – to rādīs nākotne.
Skaidrs ir viens, pasaule cīnās, meklē jautajumu atrisinājumu, kurus uzdod daba,, un ir gatava tālākai attīstībai.


Publicēts : 25/03/2019